Tas bija maģisks notikums, tas bija vairāk kā biju izsapņojusi.
Tas ir tik vienkārši, dodies pārgājienā gar Vidzemes jūrmalu, no Tūjas uz Salacgrīvu, 35 km garumā Un piedzīvo transformācijas, atklāsmēs, ģenerē idejas, iegūti pieredzi, vienkārši ejot, jo pati daba par visu ir parūpējusies, lai to visu piedzīvotu. Mēs to paveicām 10,5 stundās.
Šīs pārgājiens ir jauns pagrieziens manā dzīvē, manā apzinātībā, manā īstumā. Tā ir pilnīgi jauna un cita pieredzē, kādu esmu piedzīvojusi ejot pārgājienos. Pārgājiena laikā ikviens no mums saņēma atbildes, kuras bijām jau kādu laiku meklējuši. Tas bija kaut kas maģisks.
Paldies visai komandai,kas devās kopā ar mani, paldies par uzticēšanos. Paldies, Mairai Gūtmanei par praksēm,ko varējām tūlīt pārbaudīts dzīvē un pārliecināties, ka viss strādā un mēs paši varam noteikt uz ko koncentrēties, uz to, ka pēdējos km vairs nevari, vai uz to, kādam skaistam mežam dodies cauri. Ko mēs barojam, to arī piedzīvojam. Cik tas ir vienkārši un reizē grūti. Tā bija fantastiska pieredze. 
Šis pārgājiens un kopā pavadītās dienas ir jauns sākums, kādam skaistam projektam. Esi ar mums un drīz vien uzzināsi.
MĪLU UN PATEICOS PAR ŠIEM MIRKĻIEM, KO PIEDZĪVOJU KOPĀ AR FANTASTISKU KOMANDU! ​

​Autore: Eva Voldiņa

​Šis brauciens uz Turciju, man bija pētījums!
Pētījums tajā, ko kopā ar Evu vēlamies piedāvāt Jums. 😇
Pavasara notikums Turcijā
"Ienes brīvību savā ķermenī" 
Plānojam atkārtot nākamā gada maijā.


​

Visas šīs dienas, bija harmonijā ar atpūtu un lielisku iespēju paskatīties ar ko man sevī vēl jāpastrādā. 
Kā tad tas izskatījās. 
Dienas sākās ar maziem ikdienas rituāliem (meditācija, joga, neirografika).🧘‍♀️ 
Protams visu šo dienu laikā, Evas gatavots, apzināts uzturs, kas izslēdz, miltus, cukuru, kafiju, gaļu, neveselīgs taukus. 🍉🍍
*Turcijā ēst veselīgi ir ļoti izdevīgi un bezgala gardi. 
Tad nu protams visas izklaides, jūra, sauļošanās, Turku pirts, masāžas, pārgājieni kalnos, Turku tirgus, iepirkšanās, un citi prieki kopā pavadod laiku.🏖️🏝️🏞️
Un protams pasakaini spēcīgā daba, kas šeit ir visapkārt. 🌲🌳🌴
Aktivitātes bijām saplanojušas ļoti daudz tāpēc šo to arī neiespējām. 
Un kam tas viss?! Tikai un vienīgi man, lai es justos labāk, lai pilnvērtīgi spētu darīt to, ko es daru un sadzirdēt savu ķermeni. Ikdienas dzīvē mēs to "aizpačkājam" ar visādām nevajadzīgām lietām, emocijas, pārtika. Tad nu ir svētīgi ik pa laikam izrevidierēt sevi, atmest lieko, un atbrīvot telpu jaunajam.
P. S. Es pat nenojautu cik ļoti esmu sevi "aizpačkājusi" līdz sāku visu šo. 🤫
Tapec, mēs ar Evu šo notikumu plānojam atkārtot vismaz reizi gadā. Ja, Tevī arī ir vēlme pašiverēties savā dārziņā. Raksti man vai Evai, atbildēsim uz jautājumiem, ja tādi būs radušies. 🙏
Lai viegli un skaisti mūsu ceļi! 
​
Autore: Betija Voldiņa❤️

Kostarika, valsts, par kuru lasot tūrisma aprakstos, pirmās lietas, ko ievērosiet būs: lielā floras un faunas dažādība, pateicoties vairākām klimatiskajām zonām, kas atrodamas šajā fiziski nelielajā valstī, gallo pinto -  tipiska maltīte, kas iecienīta brokastīs, un izteiciens “Pura Vida”, kas burtiski nozīmē “tīra dzīve”, “vienkārša dzīve” un tiek asociēts ar dzīvesprieku, optimismu neatkarīgi no notiekošā, un vietējie šo izteicienu lieto dažādās situācijās kā novēlējumu, kā sasveicināšanās frāzi, uzmundrinājumu utt. Starpcitu, ne velti Kostarikāņi ir atzīti par vieniem no laimīgākajiem cilvēkiem uz zemes. Lai gan man būtu, ko pastāstīt arī par ēdienu Kostarikā, tomēr vēlos vērst uzmanību tieši uz dabas varenību un “Pura Vida” attieksmi pret dzīvi, kuru pa īstam izprast var tikai nonākot pašā Kostarikā.

Sākšu ar to, ka to nevar iemācīties trīs mēnešos. Ar šo dzīves uztveri ir jāpiedzimst, jāaug šajā vidē un tā jānodod no paaudzes paaudzē, jo tā nav vienkārša dzīvošana te un tagad, pieejot visam relaksēti un bez stresa, kā to mūsdienās varētu pozicionēt vidējais eiropietis, kas sācis strādāt ar sevi un nav svešs garīgu un dvēselisku atziņu priekšā. “Pura Vida” sevī ietver neizmērojamu spēku un pašpaļāvību, ticību savam iekšējam gaismas avotam. Tā ir paļaušanās uz visumu un tā plāniem, tas ir iedzimts talants noturēties kājās, kad pāri brāžas izaicinājumi un pārbaudījumi. Ticēt sev, savai būtībai. Un tas Kostarikā vijas cauri ne tikai cilvēkos, bet arī dabā, kur to var sajust visspēcīgāk. Koki ar saknēm, kas pasargā džungļus no vēja, kā maigi ieskaujošas bruņas. Katrs kukainītis un augs, kas dzīvo mijiedarbībā, lai sargātu pašu svētāko, kas viņiem ir - vulkānu, kas mutuļo un ir pilns dzīvības zem to kājām, un no kura enerģijas ar saknēm barojas ikviens augs. Upes, kas pilnas dzidruma un varenības.

Un “Pura Vida” slēpjas tajā, ka vulkāns zina, ka viss, kas ir izveidojies dabiski ap viņu, ir šeit ar iemeslu un nolūku. Viņš bauda esību, ir pilns miera, bet ir gatavs un spējīgs aizstāvēt sevi mirklī, kad pa viņa miesu bradās iebrucējs, kad tiks apdraudēts, pats nepazaudējoties. Viņš tic savam spēkam, savai varenībai, bet tur to centrā, tur to kodolā, nesajūkot prātā un nemētājoties ar skaļiem saukļiem par savu eksistenci. Viņš dzīvo mirklī, reaģē mirklī, lai varētu būt mūžīgi.

Koki, kam zari iesakņojas zemē un saknes tiecas debesīs, kā vienojot nesavienojamo. Tā arī “Pura Vida” savieno pilnīgu mieru un prieku ar spēku un jaudu par spīti izaicinājumiem un sarežģījumiem. Tas nav tikai teiciens, tas ir dzīvesveids, ko iespējams iepazīt un apzināt tikai tad, kad pats esi tajā ticis apbružāts. Kad esi šajā brīnišķīgajā zemē, kas Tevi nogāž (burtiski) no kājām, sašķaida gabalos līdzšinējās pārliecības un priekšstatus un pārbauda vai spēsi turpināt ceļu ar baudu, bez nosodījuma, pilns gaišuma un nerimstoši būt vienots ar savu centru. Vai spēsi saglabāt mieru un nostāvēt viesuļvētras centrā, kamēr apkārt viss tiek ierauts virpuļos un izmētāts, jo viens solis un Tu pazaudēsies. Un pārbaudījumiem nav jābūt tikai ar negatīvu noskaņu. Kostarika bieži vien izspēlē trumpja kārti un kā izaicinājumu Tev metot neaprakstāmu skaistumu, dabas krāšņumu un dzīvu pasaku, lai redzētu vai saglabāsi pats sevi. Daudzi mūsdienās arvien vairāk iemācās tikt galā ar grūtumiem, bet kā ir ar lieliskumu? Tas ir tas, ko ļoti pārbauda šeit, vai Tu nesāc sekot akli maldugunīm kā Sprīdītis no Latvju zemes, vai Tu saglabā apziņā to, ka Tava paša sirds ir Tavas mājas?

Bet pirms Tev met augstāk minētos izaicinājumus, Kostarika pārbauda Tavu pacietību, jo šeit nekas nenotiek kā plānots. Tomēr, pat ja sākotnēji šķiet, ka viss ir nepareizi, katra plānu maiņa patiesībā aizved pie kā daudz vērtīgāka, pie kaut kā, ko tu pat neesi spējis iedomājies sev pienākamies. Tālāk ejot, Kostarika Tavā priekšā noliek spoguli un apgriež Tevi pašu kājām gaisā. Izkrata no kabatām visu, ko esi paņēmis līdzi no savas kultūras, ģimenes un pašizveidotos priekšstatus un pārliecības un liek Tev palūkoties no cita skatu punkta, lai pamani, kas ir lieks, kas ir nederīgs un kas ļoti iederīgs un saudzējams. Un tad Tevi ielaiž spožā saulē, kur vari sadegt līdz kaulam vai iemācīties dzīvot, iegūstot maigi zeltainu iedegumu (lasīt šo gan burtiski, gan kā metaforu).

​Kostarikā nekas nav pašsaprotams. Tev jābūt gatavam uz visu un visvairāk uz piedzīvojumu, kas izmainīs Tevi, pat ja atbrauksi šurp tikai uz nedēļu. Tu būsi cits. Tu būsi pilnīgāks. Ar pieredzi. Ar gaismu. Ar svaigu pasaules un sevis redzējumu. Ļaujies un “Pura Vida”, mans draugs!

Autore: Evita Zariņa
​Foto: Evita Zariņa

Turcija ir neparasta zeme, ar tās vēsturi, dabu un cilvēkiem. Vieni par to jūsmo, citi rausta degunus.
Man tā ir Zeme, kuru esmu iemīlējusi, tās neatkārtojamās dabas un cilvēku dēļ.

Jau trešo gadu šeit tiek rīkoti “Dzīves elpas” retrīti. Šogad tie jau ir četri un katrs savādāks, vienreizējs, ar savu garšu un noskaņu. Jau aprīlī ir iespēja piedalīties divos retrītos: 

Pavasara retrīts kopā "Mandalu Pasauli",
Retrīts “Ienes brīvību savā ķermenī”

Šoreiz vairāk par retrītu “Ienes brīvību savā ķermenī”, jo tas būs pilnīgi jauns pēc savas formas un būtības. Pavisam kopā mēs būsim 12 brīnišķīgas dienas, kuras ikviens dalībnieks varēs veltīt tikai sev un savai labsajūtai. Katru rītu sāksim ar pastaigu meditāciju, ciguna vingrošanu un svaigi spiestām sulām. Dienas vidū baudīsim kādu no veselīgiem smūtijiem. Uzturs tiks veidots, balstoties uz apzināta uztura pamatprincipiem un turku virtuves tradīcijām. Ikviens varēs baudīt vismaz trīs masāžas seansus. Dosimies uz hamamu (turku pirts), lai baudītu karsto minerālūdeņu baseinu un putu masāžu. Mācīsimies veidot sejas maksas un arī izbaudīsim tās.
Lutināsim ne tikai savu fizisko ķermeni, bet arī dvēseli, baudot Tibetas dziedošo trauku meditācijas.

Runāsim par veselīgu uzturu un veselīgu dzīves veidu, kā to ieviest savā ikdienā. Apgūsim neirografiku, kā jaunu instrumentu sarunām ar sevi un palīgu dažādu risinājumu meklēšanā. Bez visa tā, mums vēl ir padomā došanās dabā, lielākos vai mazākos pārgājienos.
Saulriets Zeva altārī, Adatepe ciemā iemalkot tēju vai svaigu zīdkoka ogu sulu, Mehmetalan koyu saplūst ar dabu un Hasanboldu udenskritumā uzņemet sevī ūdens spēku un vēl pabūt citās enerģētiski spēcīgās vietās.

Visu šo 12 dienu garumā mācīsimies ienest savā ķermenī brīvību, jo ļoti bieži mēs savā piepildītajā dzīves ritmā un savā garīgajā ceļā, aizmirstam par savu fizisko ķermeni. Mums ir jārūpējas par to, jo mūs tas ir viens vienīgais un fiziskā veselība ir satīta ar mūs garīgo veselību.
Tāpēc esi mīļi gaidīts!
Kopā darīsim visu, lai ienestu brīvību savā ķermenī, caur darbībām, ļaušanos un mīlestību!

Autore: Eva Voldiņa

Sveiks, ģeniālais ģēnij!
Nu jau piekto reizi es un mani ģeniālie domu biedri dodamies uz lielisko vietu - Fuertevunturu. Lai izbaudītu sauli, okeānu, tuksnesi, cigunu, transformācijas, lielisko ģēniju kompāniju un citas fantastiskas lietas!
Tas sākās pavisam nejauši 2015.gadā, kad kāda no manām vingrotājām teica: “Bet tu taču vari rīkot ziemas nometnes Fuerteventurā!” Viņa nosauca nereāli lētu summu par lidojumu un nakšņošanu. Un piebilda: “Un katru rītu var nopeldēties okeānā!”
Tas manī, kā riktīga ūdensmīlī, pielika punktu. Ziemā dabūt vasaru, peldēties okeānā, sauļoties,...!
Tas likās tik kārdinoši! Es biju tik ļoti izslāpusi pēc saules! Tumšie rudeņi un aukstās ziemas man tik ļoti nepatika!
Un te iespēja to visu nomainīt uz kaut ko pilnīgi pretēju! Manī iekšēji ieslēdzās doma – “Un kāpēc gan nē?”
Ar šo lielisko, radošo sajūtu es devos mājās, apsēdos pie datora, Google meklētājā ieliku vārdu Fuerteventura,
un pirmais, ko ieraudzīju, bija pasakaini skati ar zilganzaļo okeānu, balto pludmali un palmām. 

Es domāju, ka daudzi sapratīs manas sajūtas, šajā brīdī. Manī ieslēdzās milzīga vēlme būt tur, nē, es patiesībā jau biju tur! Pārējais viss notika kā brīnumā. Es pavisam nejauši, kaut nekad agrāk to nebiju darījusi, pirmajā lētu lidojumu meklētājā, pirmajā piegājienā, atradu biļetes par tādu pašu summu, kādu man nosauca mana vingrotāja! Un pēc datumu saskaņošanas ar vīru, es jau biju tās iegādājusies.

Nākamais pārbaudījums man bija dzīvošanas vietas atrašana. Arī to es nekad agrāk nebiju darījusi! Izdevās!
Es atradu, ka ir vairākas interneta vietnes, kurās īpašnieki izīrē savas mājas. Un tas ir daudzkārt lētāk nekā viesnīca! Un tas ir daudzkārt mājīgāk un izdevīgāk! Jo tur ir tā, kā jau mājās – virtuve, trauki, veļas mašīna. Dzīvošana sanāk krietni vien lētāka un izdevīgākā – praktiski kā mājās.

Pēc visiem stresiem un uztraukumiem, gala rezultāts bija pasakains! Pat vēl vairāk – nekad nebijis burvīgs baudījums, kura rezultātā es pārtraucu bezcerību par to, ka es nekad nevarēšu tikt vaļā no aukstās un tumšās ziemas, jo ziemas nemēdz tā vienkārši pazust!
Izrādās, ka var gan!
Atbraukusi atpakaļ janvāra vidū, es sapratu, ka ziema mani vairs neuztrauc, jo tagad es zinu, ka arī ziemas vidū kaut kur ir vasara! Un viss varbūt ir pavisam savādāk. Gatavojoties braucienam, es jokoju, ka es braucu izlūkos, lai mēs pēc tam tur varētu braukt ar ciguna ziemas nometni. Es pati nemaz tā īsti neticēju, ka tas varētu notikt. Ka būs vēl kādi “dullie”, kas būs gatavi ar mani doties uz Āfrikas malu.
Fuerteventura ir otra lielākā Kanāriju sala. Tulkojumā tās nosaukums ir “Stiprs vējš”. Šo salu ir iemīļojuši okeāna un vēja cienītāji. Un arī Rietumeiropas cilvēki, kas grib izbaudīt vasaru ziemā. Salā nav daudz tūristu, tā ir
mierīgāka, kā citas, pazīstamākas salas, piemēram, Tenerife. Kanāriju salas daudziem stereotipiski asociējas ar šādiem dārgiem kūrortiem. Bet iespēja uz turieni aizbraukt un izbaudīt salas burvību ir pavisam vienkārša. Daudzi cilvēki man neticīgi pārjautā, par biļešu un dzīvošanas izmaksām. Jo tas pret šo pārliecību, ka tur būtu vajadzīgi
pāris tūkstoši, liekas neticami lēti.

Ja runājam par brauciena izmaksām, tad lidojums maksā no 100 līdz 190 eiro. Tādas ir lētākās un dārgākās biļetes, kādas es esmu pirkusi sev vai kādam citam. Par cik man biļešu pirkšanā jau ir “iesista roka”, man nav nekādu problēmu tās nopirkt arī priekš kāda cita. Jo es lieliski saprotu ikvienu, kas nekad to nav darījis, un neorientējoties visā šajā lietā, baidās nokļūdīties.
Dzīvošanas izmaksas – līdz 20 eiro vienam cilvēkam par vienu nakti. Klāt jāpierēķina transfērs, kas ir līdz 20 eiro vienam cilvēkam. Maksa par nodarbībām – 15 eiro dienā. Ceļojuma apdrošināšana un ēšana pašu ziņā. Kanāriju salas ir Spānija. Tātad – eiro. Veikalos nopērkamā pārtika, nav dārgāka kā pie mums Latvijā, daudzas preces pat krietni lētākas. Restorāni kā jau restorāni. Katrai gaumei. Var atrast vienkāršākus un lētākus, var atrast glaunākus un dārgākus.
Parasti ir vairākas nodarbību dienas un dažas dienas ir brīvas, kurās katrs izvēlas, ko viņš grib darīt. Ir daudz iespējas nopirkt kādu ekskursiju un doties izpētīt salu, vai ar prāmi doties uz tuvējo salu Lanzaroti, vai ar laivu, kurai stikla dibens, doties uz neapdzīvoto Lobos salu un tur snorkelēt, vai doties okeānā ar SUP vai vienkārši izstaigāt tuksnesi, uzkāpt vulkānā, atrast salas simbolu – mazās ķirzaciņas, kas slēpjas asajos tuksneša krūmos vai vēl kā savādāk baudīt dzīvi brīnišķīgajā salā.

Un tā 2016.gadā mēs 15 drosminieki devāmies janvāra vidū uz pirmo nometni Fuerteventurā.
Es biju priecīga, ka es jau tur biju bijusi, un mēs vieglāk varējām noorientēties, kā ātrāk nokļūt līdz okeānam, kur ir tuvākais veikals, kur ir garšīgākās maltītes, cik ilgā laikā var šķērsot tuksnesi (tas ir unikāls Unesco aizsardzībā ņemts dabas parks, tuksnesi veido smiltis, kas ar smilšu vētrām ir sanestas no Āfrikas, jo pati sala ir vulkāniskas izcelsmes).
Pastaigu meditācijas saullēktā pie okeāna bija kaut kas īpašs. Tā ir kāda maģija, kas dzīvo pati par sevi.
Katrs piedzīvo kaut ko savu, unikālu! Tieši tāpēc to ir tik grūti aprakstīt, jo tas ir jāpiedzīvo.

​autore: Maira Gūtmane

Ceļojums uz šo zemi nav un nevar būt viennozīmīgs. Jau pašā saknē tā ir uzticēšanās, paļaušanās un pārliecība, ka viss būs, tā kā tam jābūt. Pieļauju, ka vēl līdz galam neesmu apzinājusies savus ieguvumus. Bez skaistas un pārsteigumiem bagātas zemes, te ir kas vairāk. Šeit brīnumainā kārtā ir vieglāk piekļūt sev un savai būtībai. Šeit pilnīgi dabiski pazūd visas maksas. Te Tu esi kā uz skatuves, ne tik daudz priekš citiem, kā priekš sevis. Tu ieraugi sevi ar visiem saviem tarakāniem un tas ir tik izteikti, ka protams apkārtējie to arī pamana. Un forši tas ir, jo tad saprotu, ka varu būt īsta un ja ar kaut ko netieku galā, tad nekaunoties saku, ka man vajag palīdzēt.
Tā ir mijiedarbība starp retrīta dalībniekiem, starp katru no mums un dabu. Tu vari būt nekāds, bet atliek iziet lietū tropiskajos lietus mežos un saproti, ka ar Tevi viss kartībā. Esot šeit bija sajūta, ka pieskaries, kam mūžīgam un senam. Daba tūristu neskarta, īsta un atvērta, pilna pārsteigumu un īstas mīlestības, katru lapiņu, katru ziediņu gribās apbrīnot un samīļot.

Tik pirmatnēja un iedvesmojoša. Lai arī šajā laika joslā saule spīd tikai 1 nedēļu gadā, nevienu mirkli nebija sajūta, ka lietus traucē. Jā, Kostarika ir unikāla ar to, ka tajā ir 27 laika joslas, tas vien liecina par to, ka šī zeme, karu reizi atvērs, ko jaunu no savām bagātībām. Te ir tikai viena iespēja uzticēties. Un esmu pateicīga, ka visu šo laiku ar mums bija Dāvids – dabas bērns, kas pazīst katru lapiņu, katru ziediņu un kukainīti, kas palīdz ikvienai dzīvai
būtnei, pat viss mazākai, ja vien tai vajag palīdzēt. Cilvēks, kas ne tikai mīl to, ko dara, bet dzīvo ar to.

Mūsu nakts pārgājiens par tropiskā lietus meža takām, līdz vulkāna krāteru izveidotajiem karstajiem avotiem un pelde tajos, bija kā īsts brīnums, zilās upes ar savu īpaši zilo krāsu un tauriņi, plaukstas lielumā. Kolibri, kuri ar savu mirklīgo parādīšanos, iejūsmina ik vienu. Tas viss un vēl vairāk man un mums visiem, bet katram savādāk, jo mēs katrs pasauli redzam savādāk.
Tomēr, tā nav ekskursija, kur viss paredzēts tūristiem. Tas ir arī mūsu retrīta mērķis, būt dabā un mācīties no viņas īstumu. Un šī vieta bija kā radīta tam. Vai esi kādreiz šķērsojis upi ar mašīnu, jo nav tilta, vai atkal bridis pāri upei, jo mašīnai var būt svars par lielu un visi pāri netiksim. Šeit tuvāk dabai un tālāk prom no pilsētām, tieši tā
cilvēki dzīvo, šeit nav upēm tiltu, jo viņas arī pašas šeit nav pastāvīgas. Karstā laikā tās izžūst, lietus laikā parādās. Šeit pilnīgi noteikti vārējam sajust un pārliecināties, ka daba ir noteicēja par cilvēku. Atliek tikai to pieņemt un mācēt ar to saplūst.

Kad nonācām pie Klusā okeāna, tad pārņēma laimes un beznosacījuma mīlestības sajūta. Stāvot uz paisuma laikā redzamās klints, kur apkārt skalojas okeāns, šķiet ka visa pasaule ir tikai tāpēc, lai es būtu, lai es piedzīvotu šo mirkli un izbaudītu līdz kaulam. Tā ir tāda enerģija, ka gribās kliegt no laimes un sajūtas, ka viss šai pasaulē ir iespējams. No sajūtas, ka es esmu daļa no visa tā skaitā un vienreizīgā. Šeit viss ir savādāk, šeit zvaigznes naktī ir tuvāk, vismaz tā liekas, un tās ir tik daudz un tik spilgtas, ka šķiet ar roku var aizsniegt. Mēs katru rītu devāmies Pastaigu meditācija līdz okeānam. Mēs katru rītu sagaidījām Saullēktu, kas bija neatkarojami skaists un ar īpašu
spēku. Katru ritu mūs sagaidīja okeāns bēgumā, tur kur okeāns atkāpies smiltīs veidojās
spogulis, kas ļāva ikviena spoguļoties un pelde okeānā, kā bērnība ar neizsakāmu prieku, smiekliem un ļauties viļņu spējam, tas ir kā attīrīšanās, kā atbrīvošanas process no visa liekā. Iznākot no okeāna reizēm esi bez spēja, jo visu lieku esi atstājis tur. Pavisam citāds okeāns ir paisumā. Tā ir pārpilnība un bagātība, ko atkal daba parāda visā
savā varenībā. Kur pirms pāris stundām bija klintis un smiltis, tur visu pārklāj okeānā lielie viļņi. Šeit paisums un bēgums ir ik pēc sešām stundām. Kādu rītu devāmies uz pilsētiņu bēgumā un nākot atpakaļ, bija jādomā, kurp doties, jo bija paisums. Tas atkal bija skaists piedzīvojums un iespēja sajust un iepazīt dabas varenumu.
Varbūt lasot šo visu, domāsiet, ka bijām leiputrijā. Daļēji varu piekrist. Bet tā kā tas bija retrīts, tad bija daudz lietas, kas izgaismojas un ar kurām nācās strādāt, jo nav gudri vest mājas to, ko gribēji šeit saprāts un atstāt.
Tāpēc pilnīgi noteikti, tā bija fantastisks laiks ar sevi un daba un protams retrita dalībnieki palīdzēja tikt ar visu galā.
Ja man jautātu, ar ko man Kostarika palikusi atmiņā. Ir grūti, izdalīt kaut ko vienu, jo šī zeme un tas cilvēki spēj pārsteigt ik uz soļa. Noteikti gribu vēl pabūt kokospalmu birzī un baudīt tikko svaigu kokosriekstu sulu. Tas bija, kas dievīgs. Negribu sarūgtināt tos, kas pērk veikalos, bet tās ir divas dažādas lietas.
Man šķiet ka vieglāk ir atbraukt uz šejieni un saprast, ka to nevar ne izstāsit, ne pārstāstīt, tas
ir jāpiedzīvo.

autors: Eva Voldiņa
​foto: Evita Zariņa