Kostarika - zeme kurai jauzticas

Ceļojums uz šo zemi nav un nevar būt viennozīmīgs. Jau pašā saknē tā ir uzticēšanās, paļaušanās un pārliecība, ka viss būs, tā kā tam jābūt. Pieļauju, ka vēl līdz galam neesmu apzinājusies savus ieguvumus. Bez skaistas un pārsteigumiem bagātas zemes, te ir kas vairāk. Šeit brīnumainā kārtā ir vieglāk piekļūt sev un savai būtībai. Šeit pilnīgi dabiski pazūd visas maksas. Te Tu esi kā uz skatuves, ne tik daudz priekš citiem, kā priekš sevis. Tu ieraugi sevi ar visiem saviem tarakāniem un tas ir tik izteikti, ka protams apkārtējie to arī pamana. Un forši tas ir, jo tad saprotu, ka varu būt īsta un ja ar kaut ko netieku galā, tad nekaunoties saku, ka man vajag palīdzēt.
Tā ir mijiedarbība starp retrīta dalībniekiem, starp katru no mums un dabu. Tu vari būt nekāds, bet atliek iziet lietū tropiskajos lietus mežos un saproti, ka ar Tevi viss kartībā. Esot šeit bija sajūta, ka pieskaries, kam mūžīgam un senam. Daba tūristu neskarta, īsta un atvērta, pilna pārsteigumu un īstas mīlestības, katru lapiņu, katru ziediņu gribās apbrīnot un samīļot.

Tik pirmatnēja un iedvesmojoša. Lai arī šajā laika joslā saule spīd tikai 1 nedēļu gadā, nevienu mirkli nebija sajūta, ka lietus traucē. Jā, Kostarika ir unikāla ar to, ka tajā ir 27 laika joslas, tas vien liecina par to, ka šī zeme, karu reizi atvērs, ko jaunu no savām bagātībām. Te ir tikai viena iespēja uzticēties. Un esmu pateicīga, ka visu šo laiku ar mums bija Dāvids – dabas bērns, kas pazīst katru lapiņu, katru ziediņu un kukainīti, kas palīdz ikvienai dzīvai
būtnei, pat viss mazākai, ja vien tai vajag palīdzēt. Cilvēks, kas ne tikai mīl to, ko dara, bet dzīvo ar to.

Mūsu nakts pārgājiens par tropiskā lietus meža takām, līdz vulkāna krāteru izveidotajiem karstajiem avotiem un pelde tajos, bija kā īsts brīnums, zilās upes ar savu īpaši zilo krāsu un tauriņi, plaukstas lielumā. Kolibri, kuri ar savu mirklīgo parādīšanos, iejūsmina ik vienu. Tas viss un vēl vairāk man un mums visiem, bet katram savādāk, jo mēs katrs pasauli redzam savādāk.
Tomēr, tā nav ekskursija, kur viss paredzēts tūristiem. Tas ir arī mūsu retrīta mērķis, būt dabā un mācīties no viņas īstumu. Un šī vieta bija kā radīta tam. Vai esi kādreiz šķērsojis upi ar mašīnu, jo nav tilta, vai atkal bridis pāri upei, jo mašīnai var būt svars par lielu un visi pāri netiksim. Šeit tuvāk dabai un tālāk prom no pilsētām, tieši tā
cilvēki dzīvo, šeit nav upēm tiltu, jo viņas arī pašas šeit nav pastāvīgas. Karstā laikā tās izžūst, lietus laikā parādās. Šeit pilnīgi noteikti vārējam sajust un pārliecināties, ka daba ir noteicēja par cilvēku. Atliek tikai to pieņemt un mācēt ar to saplūst.

Kad nonācām pie Klusā okeāna, tad pārņēma laimes un beznosacījuma mīlestības sajūta. Stāvot uz paisuma laikā redzamās klints, kur apkārt skalojas okeāns, šķiet ka visa pasaule ir tikai tāpēc, lai es būtu, lai es piedzīvotu šo mirkli un izbaudītu līdz kaulam. Tā ir tāda enerģija, ka gribās kliegt no laimes un sajūtas, ka viss šai pasaulē ir iespējams. No sajūtas, ka es esmu daļa no visa tā skaitā un vienreizīgā. Šeit viss ir savādāk, šeit zvaigznes naktī ir tuvāk, vismaz tā liekas, un tās ir tik daudz un tik spilgtas, ka šķiet ar roku var aizsniegt. Mēs katru rītu devāmies Pastaigu meditācija līdz okeānam. Mēs katru rītu sagaidījām Saullēktu, kas bija neatkarojami skaists un ar īpašu
spēku. Katru ritu mūs sagaidīja okeāns bēgumā, tur kur okeāns atkāpies smiltīs veidojās
spogulis, kas ļāva ikviena spoguļoties un pelde okeānā, kā bērnība ar neizsakāmu prieku, smiekliem un ļauties viļņu spējam, tas ir kā attīrīšanās, kā atbrīvošanas process no visa liekā. Iznākot no okeāna reizēm esi bez spēja, jo visu lieku esi atstājis tur. Pavisam citāds okeāns ir paisumā. Tā ir pārpilnība un bagātība, ko atkal daba parāda visā
savā varenībā. Kur pirms pāris stundām bija klintis un smiltis, tur visu pārklāj okeānā lielie viļņi. Šeit paisums un bēgums ir ik pēc sešām stundām. Kādu rītu devāmies uz pilsētiņu bēgumā un nākot atpakaļ, bija jādomā, kurp doties, jo bija paisums. Tas atkal bija skaists piedzīvojums un iespēja sajust un iepazīt dabas varenumu.
Varbūt lasot šo visu, domāsiet, ka bijām leiputrijā. Daļēji varu piekrist. Bet tā kā tas bija retrīts, tad bija daudz lietas, kas izgaismojas un ar kurām nācās strādāt, jo nav gudri vest mājas to, ko gribēji šeit saprāts un atstāt.
Tāpēc pilnīgi noteikti, tā bija fantastisks laiks ar sevi un daba un protams retrita dalībnieki palīdzēja tikt ar visu galā.
Ja man jautātu, ar ko man Kostarika palikusi atmiņā. Ir grūti, izdalīt kaut ko vienu, jo šī zeme un tas cilvēki spēj pārsteigt ik uz soļa. Noteikti gribu vēl pabūt kokospalmu birzī un baudīt tikko svaigu kokosriekstu sulu. Tas bija, kas dievīgs. Negribu sarūgtināt tos, kas pērk veikalos, bet tās ir divas dažādas lietas.
Man šķiet ka vieglāk ir atbraukt uz šejieni un saprast, ka to nevar ne izstāsit, ne pārstāstīt, tas
ir jāpiedzīvo.

autors: Eva Voldiņa
​foto: Evita Zariņa